Lai katrs burts, kas rakstīts šeit, pārtop melnā nāves bultā, iešautā mednim un onkulim tieši sirdī...
Aiz klusuma robežas un nojauktiem tiltiem
Es vientuli stāvu karstajās smiltīs.
Pēc puteņa dvēselē ilgojos ļoti.
Nāve spēj mierināt, bet vai Tu to proti?
Nav bail vairs, drīz beigsies viss
Un atdzisīs smiltis
Man dvēselē aukstums nāks
Bet Tev lai ir silti!
... mana trenētā nāss saož dūmus...
19.09.2008 08:09 - aabele