Tavs pēdējais karametāls...
Šajā rajonā es dzīvoju jau 23 gadus. 80to gadu sākumā tas bija graustu un bomāru rajons, kur apkārt bija rūpnīcu žogi, kapi, huligāni. Sākumā pazuda rūpnīcas, tad huligāni. Bet palika kapi un bomāri. Pateicoties tam, ka šajos kapos ir glabāti arī mēra upuri - neviens apsviedīgs un tautā mīlēts biznesmenis nenāks ar domu kapus pārvietot un vietā uzcelt mūsdienīgu izklaižu kompleksu. Bomāri šķiro atkritumus, bet kapos 2L blominiekus tukšo 13gadīgas nāves un sātana līgavas.

Tas ir vienā pusē. Otrā pusē - Valdemāra / Duntes ielā bija ādu fabrika, kurā apstrādāja ādas, no kurām šuva zābakus padomju armijai. Gabaliņu tālāk - kara hospitālis. Tagad ādu apstrādes fabrikas vietā ir RIMI Hypermarket, bet kara hospitālim atgrieztajā daļā abpus Duntes ielai slejas "A" klases biroju ēkas. Blakām sarkanajai biroju ēkai slejas šāda koka būve - neesmu arhitekts, bet man viņa liekas skaista. Vai nu tā pieder Iekšlietu ministrijai, vai arī kļūdas pēc atstāta.
Esmu dzimis 1982. gadā un padumjajā savienībā nodzīvoju veselus 8 gadus. Vienīgais kadrs, kurā atceros redzējis dzīvu PSRS zaldātu, bija uz Kazarmju ielas, kur biju aizgājis nodot tukšās alus/limonādes un piena pudeles. Un pie ieejas bija viņi - okupācijas karaspēka zaldātiņi. Tie (šķībacaini - laikam no Baškīrijas vai Burjatijas) trijatā stāvēja un viens no tiem ēda saldējumu (polu uz kociņa). Tad viņi aizgāja, bet saldējuma papīrīti nometa pie pagrabstāva loga restēm.
© Kods un dizains - aabele. Neko nekopē bez saskaņošanas!